6 iemesli, kāpēc ir vērts drukāt fotogrāfijas

Viena no vērtīgākajām lietām, kas man pieder, ir mans bērnības fotoalbums. Nē, tas nav apzeltīts vai slepeni piestūķēts ar papīra naudas banknotēm. Neesmu arī cepusi smilšu kūkas ne ar vienu latviešu dzeltenās preses zvaigzni. Gluži vienkārši - tā ir vienīgā lieta, kas bijusi ar mani kopā tās visas n-padsmit reizes, ko esmu pārvākusies no vienas dzīvesvietas uz citu.

 

Tur ir mana pirmā jubileja, pirmais trīsritenis un pirmās pastalas. Tur esmu nobildēta kleitiņā, ar kuras palīdzību iemācījos sašņorēt aukliņas. Un rozā priekšautiņā, kuru tagad mana mamma reizēm velk manai meitai. Tur ir fotogrāfija ar koku, ko pirms vairāk kā 30 gadiem palīdzēju iestādīt vietā, kur tagad ir noasfaltēts benzīntanks. Un tur ir bildes, kurās es smaidu līdz ausīm un smejos kā kutināta. Man vienmēr visi ir teikuši, ka bērnībā es biju ļoti nopietns bērns. Ja man nebūtu bērnības albuma, es varbūt savā prātā izdomātu, ka gan jau vienmēr staigāju sarauktu pieri.

Mūsdienu pasaulē ir prātam neaptverams digitālo fotogrāfiju skaits

 

Pieļauju, ka lielākajai daļai astoņdesmito gadu bērnu ir viens bērnības albums vai vismaz kurpju kaste ar bildēm. Ja parēķinātu to bilžu skaitu, kurās iemūžināti mūsdienu bērni, tad droši vien visas istabas, garāžas un noliktavas būtu līdz augšai piekrautas ar albumiem un kurpju kastēm. Bet mūsdienu bērnu bildes reizēm netiek pat līdz datoram, krājoties mobilo telefonu atmiņās kā zaldātiņi rindā.

 

Šobrīd pasaulē uzņemto bilžu skaits mērāms triljonos. Tu zini, cik ir triljons? Tas ir skaitlis ar 12(!) nullēm. Es neatradu uzticamu statistikas avotu par to, cik bildes 21.gadsmitā tiek izdrukātas. Bet kaut kur lasīju, ka aptuveni viena no 100 000. Un es personīgi pazīstu ļoti maz cilvēku, kuri savas ekrānbildes pārvērš papīra formātā. Man pašai bija posms daudzu gadu garumā, kad visas bildes bija izmētātas pa datoru, flašiem un diskiem.

 

Šis noteikti nav aicinājums tagad masveidā cītīgi drukāt visas triljons bildes. Tas būtu diezgan katastrofāli, jo, būsim godīgi, lielākā daļa no tām nemaz nav drukāšanas vērtas, vai ne? Nu vismaz par savām droši zinu, ka nav.

 

Mūsdienu digitālajā ērā, manuprāt, tieši šis ir tas fotogrāfiju spožums un posts. Ir riktīgi ērti, ka var ātri saklikšķināt vienalga-cik kadrus, lai dabūtu to vienu īsto. Bet cik bieži tā viena īstā fotogrāfija, kas pilnīgi noteikti ir pelnījusi vietu uz pjedestāla, tiek pienācīgi apčubināta? Tā radīta, lai lepni gozētos pie sienas, uz rakstāmgalda vai fotoalbumā. Lai uzjundītu mīļas atmiņas un vairotu smaidus. Bet tā tiek nepelnīti iesprostota virtuālā būrītī, starp visiem miglainajiem un neveiksmīgajiem kadriem. Skumīgi apput ar digitālajiem putekļiem. Un reti kad ierauga dienasgaismu. Vai arī nekad.

 

Kāpēc gan vajadzētu bildes drukāt? Var taču ērti apskatīties ekrānā


Es absolūti piekrītu, ka ir ērti glabāt bildes digitālā formātā, skatīties uz tām ekrānā, šērot un laikot. Es, tāpat kā citi, ikdienā klabinu taustiņus un svaipoju ekrānus. Un es piešķiru savu pateicības ordeni visiem tiem, kas pielikušu rokas un prātus, lai tehnoloģijas padarītu mūsu dzīvi ērtāku un vienkāršāku. Noteikti ar visām četrām esmu arī par bilžu digitālo kopiju rūpīgu glabāšanu. Bet ir vairāki iemesli, kāpēc atsevišķas bildes tomēr ir vērts saņemties nodrukāt un izcelt saulītē. Un to es domāju gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Jo bilde, kas kurpju kastes pašā apakšā nobāzta garāžas tālākajā stūrī ir tik pat lielā aizmirstībā kā tā, kura ierakstīta diskā, kas mētājas kaut kur bēniņos.

 

Kāpēc tad ir vērts bildes izšķirot, izdrukāt un rūpīgi noformēt? Lūk, vismaz 6 iemesli.

 

1. Jo tās pamodina atmiņas

Viens no fotogrāfiju primārajiem uzdevumiem ir dokumentēt vēsturi. Un tas neattiecas tikai uz populārzinātniskajiem žurnāliem, valstiski nozīmīgiem notikumiem vai pasaules līmeņa pasākumiem, kas iespiesti vēstures grāmatās. Tikpat svarīga ir katra cilvēka un katras ģimenes vēstures dokumentēšana. Pirms vairākiem gadiem Štatos pat ir radīts atsevišķs dokumentālās fotogrāfijas žanrs - dokumentālās ģimeņu fotosesijas.

 

Gribam to vai nē, mūsu atmiņas ar gadiem pamazām izbalē. Un fotogrāfijām piemīt spēja šīs izbalējušās krāsas atsvaidzināt. Iekustināt ierūsējušo pagātni un atdzīvināt atmiņas. Fotogrāfijas ir reiz satvērušas mūsu dzīves nozīmīgos mirkļus, lai dotu mums iespēju tajos atgriezties atkal un atkal. Turklāt, ne tikai atgriezties notikumā, bet arī no jauna izdzīvot tā mirkļa sajūtas un emocijas. Un šādām fotogrāfijām jāatrodas acu priekšā vai rokas stiepiena attālumā.

 

2. Jo mazāk ir vairāk

Tev ir kādreiz gadījies piedalīties bilžu vakarā, kur kāds uz ekrāna atrāda savas 300 neizšķirotās ceļojuma bildes? Notikums, kuram pēc definīcijas vajadzētu būt sajūsmas un iedvesmas pilnam, pēkšņi pārvēršas par “ak-nē-kaut-tas-ātrāk-beigtos!” pasākumu.

 

Filmiņu laikos cilvēki parasti apdomīgi izvērtēja, kurā brīdī nospiest fotoaparāta slēdzi. Un rūpīgi apsvēra, kurus kadrus fotodarbnīcā izdrukāt un smuki sakārtot fotoalbumos. Vai ielikt rāmītī. Mūsdienās sabildēto fotogrāfiju apjoms ir milzīgs, bet bieži vien neviens uz tām neskatās. Bilžu drukāšanas neatņemama sastāvdaļa ir to šķirošana. Jā, tā iespējams ir sarežģīta un laikietilpīga padarīšana. Bet tas palīdz samazināt digitālo atkritumu apjomu. Un atrast tos kadrus, kas tiešām ir drukāšanas un apjūsmošanas vērti.

 

3. Jo tas ir skaists un radošs mājas dizaina elements

Pārāk ilgi es pietiekami nenovērtēju bildes pie sienām. Cik ļoti tās atdzīvina interjeru. Cik lielu mājīguma sajūtu tās rada. Un cik ļoti piešķir telpai raksturu. Mūsdienās ir tik daudz iespēju izvēlēties sev tīkamāko izpildījumu. No klasiskiem rāmīšiem līdz ekstravagantiem risinājumiem. Nopirkts gatavs vai pašu rokām darināts. Lai cik maza vai mēbeļu pilna būtu Tava mājvieta, noteikti ir kāda siena, kas ir lieliski piemērota Tavai mājas fotogalerijai. Un vienmēr var atrast kādu plauktu vai rakstāmgaldu, kur nolikt bildi rāmītī. 

4. Jo Tu smaidīsi vairāk

Izrādās, psihologi ir pierādījuši, ka regulāra ģimenes bilžu vērošana nostiprina bērnu piederības sajūtu un paceļ viņu pašapziņu. Nezinu, kāpēc šāds pētījums nav veikts par pieaugušajiem, bet pieņemu, ka arī uz mums tas varētu iedarboties līdzīgi. Katru reizi ejot garām bilžu sienai mūsu mājās, es pasmaidu. Nopietni – katru reizi! Ok, tā kā es nezinu, kas Tevi mēdz iepriecināt vai sajūsmināt, tad atļaušos neapņemties Tev to smaidu garantēt :) Bet ticu, ka acu priekšā novietotas un ar mīlestību atlasītas bildes, kurās iemūžināti Tavi mīļie cilvēki un brīnišķīgu atmiņu pilni notikumi, uzzīmēs smaidu starp Taviem lūpu kaktiņiem.

 

5. Jo arī dāvinātas bildes vairo smaidus

Dāvināt bildes ir riskants pasākums. Man šķiet, ka to pat varētu pielīdzināt smaržu dāvināšanai. Jo cilvēku gaumes ir ļoti dažādas – gan bilžu satura, gan formāta izvēlē. Bet var izdoties trāpīt desmitniekā. Un tad laimīgi ieraugi, kā dāvanas saņēmēja acīs uzplaiksnī prieka dzirksts. Un pār vaigu noripo prieka asara. Pēc manas pieredzes, visdrošākā auditorija ir vecvecāki, kuri būs sajūsmā par savu mazbērnu bildēm. Un vēl jo vairāk, ja kadrā kopā ar mazajiem rakariem būs arī paši opīši vai omītes. Lūk, viens piemērs – video ar manas mammas emocijām :)

6. Jo šodienas nobildētais kadrs ar nosaukumu 20180530_175205.jpg  pēc gadiem būs zelta vērts Tavam bērnam

Ir superīgi, ka telefons ir blakus brīdī, kad mazais žiperis, ar jogurtu uz galda uzzīmējis "mājiņu", uztaisa to cītīgo grimasi. Un to visu var zibenīgi iemūžināt, pirms grimase pazudusi un mājiņu mazā rociņa aizslaucījusi prom.

Un nav jau te runa tik par jogurtu vien. Mums vienkārši šobrīd aktuāla māksla pie pusdienu galda. Varbūt tā ir bērna pirmā žāva, pirmie soļi, pirmais citrons vai 3.klases pirmais septembris. Vai otrie, trešie un piecpadsmitie mirkļi. Ir forši, ka bildi var nosūtīt saviem vecākiem Whatsappā vai parādīt draugiem un radiem Instagramā. Bet kas ar šo burvīgo kadru notiek pēc tam? Ļoti iespējams, ka ar laiku tas tiek aizmirsts un pazūd digitālo mežu biezokņos. Un tad pienāks diena, kad mazais jogurta mākslinieks izaugs un to bildi gribēs redzēt. Un varu saderēt, ka būs sajūsmā pēc gadiem ieraudzīt to savā bērnības fotoalbumā.

 

Kāds varētu būt septītais iemesls? Cik Tev ir svarīgi, lai mājās būtu drukātas fotogrāfijas? Un kādas ir Tavas sajūtas, kad uz tām skaties? Droši iekomentē zemāk! :)