Ar gadiem ikdiena kļūst īpašāka par svētku dienu

Šķiet, mums galvās ir tā iekodēts, ka vissvarīgāk ir fotogrāfijās iemūžināt Ziemassvētkus pie eglītes, Jaungada brīnumsvecītes, Jāņu ugunskurus, dzimšanas dienas tortes, vārda dienas dāvanu saņemšanu un kaut kur tam visam pa vidu arī izlaidumus un kāzas. Īsāk sakot – svinamās dienas un svētku dienas. Un jā, pilnīgi noteikti to visu var un vajag iemūžināt! Bet mēs bieži vien tik nepelnīti aizmirstam par citu dienu. Tikpat svarīgu un vēl svarīgāku dienu. IKDIENU. Tās ir dienas, kas mūsu dzīvē ir desmitiem reižu vairāk kā svētku dienas. Dienas, kas veido mūsu dzīvi. Dienas, kuras vairums nosauktu par pilnīgi parastām, rutīnas pilnām un pat garlaicīgām.

 

Vismaz man personīgi ikdiena vienmēr bija likusies diezgan parasta - kārtējā diena ar pienākumiem, tik bieži visas vienādas. Turklāt, lielu daļu no tām pavadot ar gaidīšanas sajūtu un ilgojoties pēc tām īpašajām un svētku dienām. Līdz kamēr kļuvu par mammu. Paradoksāli, ne? Tieši mammu ikdiena taču liekas tik pilna ar rutīnu. Bet mazais cilvēks tik milzīgiem soļiem aug, mācās un mainās, ka katra ikdiena atnes kādu jaunu mirkli. Un tad tie zibenīgi paskrien un dod vietu nākamajiem. Un nu jau mazais bēbītis strauji kļuvis par enerģijas pārpilnu un zinātkāru divgadnieku.

 

Elizabete vairs nešļūc pa grīdu atpakaļgaitā, kas toreiz likās tik ļoti amizanti. “Mamma” sen vairs nav vienīgais vārdiņš viņas vārdu krājumā. Viņa vairs neslēdz ārā-iekšā-ārā-iekšā visus gaismas slēdžus pēc kārtas, jo nu ir citas, daudz aizraujošākas, nodarbes.

Un pavisam drīz pienāks brīdis, kad viņa neturēsies pie manas rokas, kāpjot lejā pa trepēm. Kādu dienu viņa vairs negribēs sēdēt klēpī. Un vakaros vairs neteiks “Mamma! Ai žūžū!” Un tas viss ir ok, jo tā nu tā pasaule griežas. Skaidrs, ka sirds priekā gavilē par katru jauniegūto iemaņu, attīstības soļiem un lēcieniem. Bet tikpat ļoti katru to mirkli gribas sažņaugt cieši dūrē, lai uzkavētos tajā vēl mazlietiņ ilgāk. Un tā kā laiks sažņaugtai dūrei nepadodas, priecājos, ka pie rokas ir fotoaparāts, kam savukārt tīri labi padodas satvert un apstādināt laiku.

 

Es zinu, Tu varbūt teiksi, ka pieauguša cilvēka vai pat padsmitgadnieka dzīve nebūt nav tik dinamiska un aizraujoša kā mazuļa pirmie dzīves gadi. Bet ja paskatāmies uz to visu mērogā? Vai tiešām šodien Tava dzīve ir tāda pati kā pirms gadiem pieciem, desmit vai divdesmit? Tev ir tie paši paradumi, tie paši vaļasprieki, tās pašas ikdienas gaitas? Tas pats darbs un tā pati dzīvesvieta? Noteikti atradīsies kāds, kam ir. Bet lielākoties jau tomēr mūsdienu cilvēku dzīves ir dinamiskas, pat ja pašiem tobrīd liekas, ka garlaicīgas un monotonas.

 

Nu piemēram, stāsts par to, kā es pilnīgā laimē sāku dzīvot viena pati. Pirms 8 gadiem lielais sapnis par pašai savu dzīvokli centrā bija piepildījies. Īrētu, protams. Bet tam nav nekādas nozīmes. Tāda brīvības un neatkarības sajūta. Mana mazā karaļvalsts, kurā pati izdodu noteikumus. Vēl jauna un neprecēta. Un pilnīgi parasta ikdiena. Diena pēc dienas, kurās it kā nekas būtisks nemainās. Bet, iemetot aci savas dzīves atpakaļskata spogulī, es šodien ar lielāko prieku ar acīm apēstu bildes, kurās iemūžināta mana mīļā Dzirnavielas dzīvoklīša ikdiena.

 

Agrie saullēkta skrējieni caur centra parkiem un gar Daugavmalu. Pārgalvīgā kāpšana uz ļodzīgās palodzes, mazgājot nost no logiem garāmbraucošo trolejbusu izvandītos putekļus. Regulārie gājieni uz Centrāltirgu ar mugursomu plecos, pēc uzbeku melonēm un svaigiem zaļumiem. Saldējuma ēšana pie Stacijas laukuma mīnus divdesmit deviņos grādos. Draugi rokas stiepiena attālumā. Daži dzīvokļa biedru statusā, un vēl pāris turpat tuvākos un tālākos kaimiņos. Neslēpta sajūsma par iespēju neizmantot sabiedrisko transportu un visur doties ar velosipēdu. Pirmdienās cītīgi un aizrautīgi uz superīgo afrikāņu bungu nodarbību. Un ceturtdienās pār Vanšu tiltu uz Kalnciemielas burziņiem. Kadru ķeršanas Rīgas ielās un parkos, iemēģinot roku ielu fotogrāfijas žanrā. Galdaspēļu vakari ar draugiem. Vafeļu cepšana ar ģimeni. Pusdienas ar kolēģiem necilajā pagrabstāva ēdnīciņā, kur ēdiens tik garšīgs kā omas gatavots. Divvientulības vakari ar iedvesmas grāmatām un filmām. Pilnīga bezrūpība. Viss laiks ārpus darba laika tikai un vienīgi manējais. Toreiz parasti un ikdienišķi brīži. Šobrīd, tinot atpakaļ atmiņu lentu, tik mīļi mirkļi, pielieti pilni ar nostalģiju. Un tie ir tikai četri gadi no manas dzīves.

 

Tagad mana dzīve ir jau apmetusi vairākus kūleņus un tajā nav ne kripatiņas no to gadu ikdienas. Man ir bildes no jautrās Jaungada sagaidīšanas ar stāvgrūdām pilnu dzīvokli ar svinētājiem. No manām dzimšanas dienu tematiskajām ballītēm. No Pozitivusiem un citiem festivalusiem. Un es priecājos, ka man ir. Bet man ir tikai viena bilde no manas toreiz šķietami parastās ikdienas. Un tagad es gribētu, lai to ir daudz vairāk.

Šis ir tikai viens piemērs. Atgādinājums Tev un atgādinājums man pašai, ka arī pieauguša cilvēka dzīve un ikdiena ir dokumentēšanas vērta. Un mazuļu un skolnieku tik strauji mainīgā dzīve vēl jo vairāk. Jā, atzīšos, ka pat vēl tagad, to visu līdz kaulam apzinoties, es laiku pa laikam par to aizmirstu, iestrēgstot tai pašā ikdienas skrējiena virpulī. Bet vismaz tagad es to saprotu, novērtēju un saķeru kadros biežāk kā iepriekš. Skaidrs, ka lielākoties tomēr atrodos aizkadrā. Un tas ir svarīgs uzdevums, kas vēl jāatrisina. Jāatceras biežāk palūgt apkārtējiem, lai brīžiem kādā kadrā ieķer arī mani. Un varbūt laiku pa laikam jāliek lietā arī selfijstiks vai taimeris.

 

Kādas ir Tavas attiecības ar ikdienu? Vai Tev šķiet svarīgi to iemūžināt fotogrāfijās? Vai Tavā dzīvē ir kāds periods vai periodi, kurus, atmiņās kavējoties, tagad labprāt ieraudzītu arī bildēs?