Kad fotogrāfijas kļūst par milzīgu bagātību?

Pasauli lielākoties redzam katrs caur savu prizmu, vai ne? Šis stāsts būs, skatoties caur manējo – par to, KĀPĒC fotogrāfijas no vienkāršiem momentuzņēmumiem tapušas par dārgumiem, kurus cieši glabāt azotē. Manējie divi īpašie TĀPĒC bija meitiņas piedzimšana un mīļa cilvēka zaudēšana.

 

Fotogrāfija manā dzīvē ir bijusi vienmēr. No bērnības atceros maģisko istabu mūsu dzīvoklī, kur uz durvīm puspajokam bija uzlikts uzraksts “Nepiederošiem ieeja aizliegta”. Tā bija tēta foto darbnīca. Padomju laikos saukta par sarkano istabu. Pie logiem tumšie aizkari. Uz grīdas plastmasas vannītes ar šķīdumiem no Mendeļejeva tabulas. Un uz striķiem pieknaģētas tikko attīstītās filmiņas un sakopētās bildes. Liela daļa no tām ar fragmentiem no manas un māsu bērnības Imantā. Tā nu sanāca, ka bērnībā laiku pa laikam trāpījos fotoaparāta objektīva priekšā.

 

Ilgus gadus mans lielais bērnības albums stāvēja plauktā un krāja putekļus. Šķirstīju to ļoti reti. Bet tagad, beidzamos divus gadus, es to pārlapoju arvien biežāk. Jo manā dzīvē ir ienākusi mana brīnišķīgā meita, kas krietni vien sagrozījusi manu vērtību skalu, tostarp attiecības ar atmiņām.

Ko es tur meklēju un atrodu? Vēlos atsaukt atmiņā savas bērnības laikus. To, kāda biju savas dzīves pirmajos gados. Varbūt ieraudzīt kādus Elizabetes vaibstus un grimases manos attēlos. Atceros, kā es, maza būdama, istabas vidū sasēdināju lelles un lāčus aplītī, un vienatnē aizrautīgi ar tām spēlēju “Kas Dārzā”. Kā vasaras karstumā ar māsām izvilkām no šķūnīša trīs ragavas, izpušķojām ar pasteļkrāsas ceriņiem, un vilkām to visu karavānu jautrā parādē pa pagalmu. Kā mutes mums baltas no asfalta krītiņiem un melnas no korinšu krūmiem. Kā brālēni lepni uzbūvēja slepenu štābiņu. Ar īstām durvīm, kas ilgi mētājās pagalma stūrī, nevienam nevajadzīgas. Kā draudzenes no Imantas 2.līnijas gala aicināja pie sevis ciemos spēlēties meža laumiņās. Kā ar māsām rāpāamies ābelēs gandrīz līdz galotnei, līdz mazītiņajiem zariņiem. Ar tādu drosmi, kā to dara tikai bērni. Šie notikumi nav iemūžināti bildēs, lai cik ļoti man gribētos, lai būtu. Bet tās bildes, kas ir ielīmētas albuma lapās, pēc ķēdītes principa pamodina arī citus atmiņas nostūrus.

 

Mana meita vēl kokos nekāpj. Bet skaidrs, ka kāps. Jau šobrīd cītīgi mēģina uzrāpties visur, kur vien ir kaut mazākā iespēja tikt mazliet augstāk par zemi. Augstums viņu sajūsmina. Ātrums arī. Viņai patīk griezties spēļu laukumiņa karuselītī. Vecvecāku pagalmā traukties lejā pa slīpo celiņu uz sava mazā mocīša. Bizot apkārt galdam, stumjot leļļu ratiņus, pirms tam savam tētim iespiežot rokās striķītī iesieto koka mašīnīti, sakot, ka viņam jāskrien līdzi. Viņai patīk kuģi un lidmašīnas. Un viņa grib opā katru reizi, kad gar mājas logu brauc preču vilciens. Un tad ir tie mierīgie brīži... Kad kāpjot lejā pa trepēm, Elizabete apsēžas uz pakāpiena un, velkot mani aiz rokas, saka ”Mamma, sēdi blakus! Tuvāk!”. 

Arvien vairāk saprotu, cik ļoti vēlos rūpīgi saglabāt savas meitas bērnības mirkļus bildēs, lai tie ir pie rokas brīdī, kad viņa pieaugot gribēs tajos pakavēties. Ir bijuši periodi, kad, mēģinot atķeksēt visus punktus darāmo darbu sarakstā vai cīnoties ar negulētām naktīm, vienkārši par to aizmirstu. Aizmirstu, ka tas laika ritenis, kas triecas uz priekšu milzu ātrumā, ik pa laikam jāapstādina, nospiežot fotoaparāta slēdzi. Jo to jau savu darāmo darbu sarakstā neesmu ielikusi. Bet esmu apņēmusies uz katru Elizabetes jubileju nodrukāt bilžu-stāstu grāmatu par iepriekšējā dzīves gada ikdienas mirkļiem un īpašajiem notikumiem. Un šis mērķis disciplinē ik pa laikam izšķirot safotografētās bildes. Un reizē atgādina, ka jāturpina ķert jauni kadri.

 

Meitas ienākšana manā dzīvē ir iekustinājusi apziņu, ka fotogrāfijas ar man mīļajiem cilvēkiem nav vienkārši kārtējais momentuzņēmums telefona vai fotoaparāta atmiņas kartē. Tas ir ieguldījums nākotnē. Vērtīgāks par zeltu un bitkoiniem. Un bieži vien mēs nezinām, cik tālā vai tuvā nākotnē. To ar treknu svītru manā prātā un sirdī pasvītroja kāds cits notikums manā dzīvē, visu iegriežot pamatīgā virpulī.

 

To drēgno jūnija dienu, pirms mazliet vairāk kā gada, atcerēšos mūžam. Kā gulēju dīvānā un slapjām acīm blenzu grieztos. Mana sirdsdraudzene, fantastisks domubiedrs ceļojumos un fotopiedzīvojumos, savulaik brīnišķīga dzīvokļa biedrene un manā īpašajā dienā arī vedējmāte. Tas viss vienā personā. Un nu biju viņu zaudējusi. Uz visiem laikiem. Pagalmā stiprs vējš plucināja nenopļauto zāli, bet tā visiem spēkiem spītīgi turējās pretī. Tāpat kā mans prāts, kas atteicās noticēt, ka mūsu kopīgajam ceļam šajā pasaulē ir pielikts nepielūdzams punkts. Tajā šaudījās atmiņas, tik haotiski kā vējā palaists izpūties balons. Ja vien būtu varējusi iesēsties doktora Brauna laika mašīnā un izdzīvot tās no jauna. Bet nevar jau. Piesēdos pie datora un drudžaini vandījos pa folderiem, izmisīgi meklējot mūsu fotogrāfijas. Īpaši tās, kur esam nobildētas divatā. Nu nevar taču būt, ka mums gandrīz vispār nav bilžu divatā. Manu sirdspukstu skaits minūtē strauji pieauga un mazliet sāka dunēt deniņos. Tikai vēlāk sapratu, ka tai emociju karuselī gribēju skatīties uz bildi, kur esam blakus tāpēc, ka šajā dzīvē tādas reizes vairs nekad nebūs.

 

Tinu atpakaļ filmu, kā mums abām vienmēr uz kakla karājās katrai savs fotoaparāts un daudz bildējām apkārtni un viena otru. Būtu vismaz selfijus taisījušas. Bet mums jau likās, ka pavadīsim kopā vēl miljons gadus. Zinu, ka, ja Elča būtu man blakus, viņa noteikti teiktu – Ko Tu cepies? Salīmē kopā vienu manu bildi ar vienu Tavējo, un būs Tev kopbilde! :) Viņai bija izcila humora izjūta. 

Ilgu laiku viņa bija mana vienīgā uzticības persona. Es šajā ziņā esmu sarežģīts rieksts, bet viņai to manu sarežģītību tik viegli izdevās atkost. Pat vairs neesot te, viņa mani iedvesmo joprojām. Celties, iet, darīt un noticēt. Bet muļķīgākais, ka es nekad nepievērsu uzmanību tam, cik svarīgi bij mūsu draudzību iemūžināt bildēs. Un nekad nebiju iedziļinājusies vārda “iemūžināt” nozīmē.

 

Tā nu es tur todien sēdēju, sažņaugtu sirdi. Vienu pēc otras apskatīju pilnīgi visas mūsu kopīgajos mirkļos jebkad uzņemtās bildes. Caur asarām un nopūtu smaidiem. No viena gala līdz otram. Un atpakaļ. Gribēju "ierāmēt" katru atmiņu. Kā abas dzerāam kafiju, pļāpājam un galvā zīmējāam nākotnes sapņus. Kā Rīgas parkos barojām zvirbuļus. Londonas parkos vāveres un Barselonā baložus. To katru reizi, kad ar mugursomām plecos un jautru atvaļinājuma bezrūpību sejās kāpām lidmašīnā. Un ar tām pašām somām gājām pārgājienos gar jūru. Katru reizi, kad sajūsmā spiedzām Prāta Vētras koncertos. Un tās brīnišķīgās reizes, kad pilnīgā mierā vienkārši kopā klusējām.

 

Nu ja, beigās jau atradu tās bildes divatā. Un vairāk kā vienu. Šī man ir vismīļākā no visām.

Neesmu droša, vai mīļa cilvēka zaudējuma skumjas un tā sažņaugtā sirds kādreiz pazūd. Man viņas pietrūkst joprojām. Ļoti. Katru dienu. Bet brīžos, kad šķirstu nodrukāto fotogrāmatu ar mūsu bildēm, mazliet ir tā sajūta, ka tepat vien jau viņa ir. Katra no bildēm atsauc atmiņā tā mirkļa sajūtas. Garšas un smaržas. Smieklus un jokus.

 

Kā ir ar Tevi? Vai Tev kāds notikums dzīvē ir licis paraudzīties uz fotogrāfijām ar citām acīm?