Kur drošāk glabāt fotogrāfijas?

Kādreiz viss bij vienkārši. Nākamajā dienā pēc pasākuma vai atgriežoties no ceļojuma skrējām uz tuvāko fotodarbnīcu ar sabildēto fotofilmiņu un pēc tam priecājāmies par bildēm, šķirstot tās albumā. Mūsdienās dažādām drukāšanas iespējām vēl klāt nākušas milzumdaudz digitālās datu krātuves. Tik milzumdaudz, ka reizēm no tā visa galva griežas. Kurš tad no tiem visiem ir tas visdrošākais “seifs”, kurā glabāt savas bildes? Tāds vispār ir? Un vai pietiek tikai ar vienu vietu, kur izmitināt savas fotogrāfijas – tik nozīmīgās vizuālās atmiņas, kas veido mūsu dzīves stāstus?

 

Lūk, pieci stāsti no dzīves. Par skumju pieredzi. Par cilvēkiem, kuru fotogrāfijas šobrīd ir kaut kur neveiksmīgi iesprostotas vai pazudušas pavisam, uz neatgriešanos.

 

1. Vecais dators nokāries tik tālu, ka vairs neslēdzas iekšā. Tā jau ar vecām ierīcēm mēdz notikt. Bet – datora atmiņā palicis visu privāto bilžu arhīvs. No desmit gadus ilgas vēstures! Ir pagājuši seši gadi, kopš dators stāv pagrabā, jo ikdienas skrējienos nav sanācis laika atrast zinošu prātu un rokas, kas varētu reanimēt tur esošo bilžu failus.

 

2. Turpinot par datoru ķibelēm – diemžēl var gadīties arī tā, ka 11 gadu laikā jānomaina pat pieci datori. Pa to laiku krājas mīļas fotogrāfijas ar bērniem, kuri, kā zināms, aug milzu ātrumā. Daļa bilžu ir veiksmīgi pārceļojušas no datora uz datoru. Daļa ir izkaisītas pa radinieku datoriem. Kaut kur jābūt arī bildēm, kas savulaik sarakstītas diskos. Bet kur? Un kad tie atradīsies, vai vēl būs dators ar diska lasītāju? Un pats skumjākais, ka daļa bilžu šajā visā procesā ir noklīdušas pavisam.

 

3. Lielveikalā nozagts telefons. Katrs, kurš kādreiz palicis bez telefona, zina, cik tas ir bēdīgi. Bet vēl bēdīgāk, ka tas bija pilns ar bildēm, kurās kopā ar mīļo vīru – no pirmajiem randiņiem un skaistiem mirkļiem. Protams, ka arī tagad ir skaisti mirkļi un būs vēl daudzi. Bet tieši tādi – ar rozā brillēm, bez gredzeniem un bērniem – tādu vairs nebūs.

 

4. Mājās stāv vairākas kastes ar diapozitīviem no astoņdesmitajiem gadiem – no jaunības dienām un bērnu bērnības. Bet nav vairs aparāta, uz kura tos apskatīties. Līdz ar to, izšķirot arī īsti nevar. Pacelt pret loga gaismu un mēģināt “zīlēt”, kas tur attēlots? Aiznest uz kādu kantori visu smuki saskenēt? Bet tam jāatrod laiks un jāatvēl pietiekami liela naudas summa.

 

5. Gaidību fotosesija pie profesionāla fotogrāfa. Tik brīnišķīgs notikums! Bildes priecīgi saņemtas failu šērošanas vietnē. Atliek tik vien kā saglabāt drošā vietā. Nav nekāds noslēpums, ka grūtnieces bieži vien lidinās mākoņos. Tā ir neatņemama un skaista gaidību perioda sastāvdaļa. Bet – ar visu lidināšanos bieži mēdz arī šo to palaist garām. Nu piemēram, lejupielādēt visas bildes noteiktajā termiņā. Diemžēl arī fotogrāfs jau paspējis šīs sesijas bildes izdzēst no sava arhīva. Un mazais brīnumiņš jau izripojis ārā no punča. Sirds lūzt, apzinoties, ka šādus unikālus mirkļus nav iespējams atkārtot.

 

Neviens no mums nav pasargāts no šādiem neveiksmīgiem Mērfija likumiem. Bet ir lietas, ko varam darīt, lai to risku mazinātu. Kuras tad būtu tās ierīces vai vietas, kurām visdrošāk uzticēt tik lielu bagātību kā fotogrāfijas ar savas vēstures dokumentēšanu?

 

Mobilie telefoni var “izkūpēt gaisā”

 

Saskaitīju, ka man ir bijuši astoņi mobilie telefoni. Tie ir vai nu pamazām izbeiguši savu darbību vai kādam atdoti. Bildes gan vienmēr veiksmīgi esmu pārlādējusi jaunajā telefonā vai datorā. Bet diemžēl ir daudz cilvēku, kam telefoni pazuduši, nozagti vai salūzuši. Es pati arī vienu telefonu pazaudēju Islandē. Bet to tagad laikam varētu likt muzejā, un bilžu tur nebija. Bet mūsdienās jau gandrīz katram ir smārtfons, kas piebildēts pilns ar ikdienas mirkļiem un nozīmīgiem notikumiem. Un ja nu telefons pēkšņi pazūd un tā bijusi vienīgā svarīgo bilžu mājvieta?

 

Pat ja vecais telefons rūpīgi glabājas atvilktnē, ar stingru apņemšanos šogad visas fotogrāfijas izmakšķerēt no tā ārā – visbiežāk jau tas nenotiek šogad, vai ne? Un ja tomēr tas brīdis kādu dienu pienāks, diemžēl nav garantija, ka tas vēl darbosies. Vai arī būs ar uguni jāmeklē rokās īsto lādētāju, ar kura palīdzību telefonu dabūt pie dzīvības. Kā pret to varētu apdrošināties? Viens no risinājumiem būtu bildes regulāri pārlādēt datorā. Un droši vien liela daļa to arī dara – brīdī, kad atmiņa tik pilna, ka nav vairs vietas jauniem kadriem. Bet kā ir ar datoriem?

 

Datori mēdz saniķoties

 

Otra populārākā bilžu glabātuve mūsdienās ir datori. Skaidrs, ka to pazaudēt ir daudz grūtāk kā telefonu. Īpaši tos, kas stāv uz rakstāmgalda un nekad netiek pārvietoti. Bet datori, kā jebkura ierīce, ātrāk var vēlāk var sākt niķoties. Mūsdienu tehnoloģiskie brīnumi ir fantastiski. Zinu, ka ar gudru datorprogrammu palīdzību var izglābt bildes no salūzušiem datoriem un pat atgūt izdzēstas bildes. Bet reālajā dzīvē cilvēks parastais visdrīzāk atmetīs tam visam ar roku. Pilnīgi saprotamu un cilvēcīgu iemeslu dēļ – ikdienas notikumu virpuļos pietrūks laika, naudas vai enerģijas atrast IT cilvēku, kurš to atrisinātu.

 

Tehnoloģijas nāk un iet

 

Kurš vēl atceras flopijdiskus un kasetes? Vai tos pašus iepriekšminētos diapozitīvus? Zinu, ka mūsdienās disketē visdrīzāk nevarētu ietilpināt pat vienu bildi. Un, protams, ka kasetes nebija paredzētas bilžu glabāšanai. Tur bija bītli, dāmu popi un karaļi lauvas. Bet stāsts ir par to, ka mūsdienās Silikona ieleja izgudro arvien jaunus datu nesējus. Un bieži vien tie aizvieto vecos, kuri pamazām iznīkst. Man nav ne jausmas, cik ilgi vēl dzīvos USB flaši, CD vai DVD diski. Bet ļoti iespējams, ka pēc daudziem gadiem tumšā atvilktnē atrastu apputējušu CD ripulīti būs saskrāpējušas vecas atslēgas, dati būs izdzisuši vai gluži vienkārši nebūs pieejas disku lasītājam, kurā to ielikt. Un te atkal tas pats cilvēcīgais stāsts par cilvēku parasto.

 

Arī “mākoņi” var nebūt mūžīgi

 

Tā kā mākoņi šobrīd tiek uzskatīti par vienu no drošākajām datu uzglabāšanas vietām, droši vien ir vērts drukāto bilžu digitālās kopijas turēt tur. Bet, pat ja tie ir gigantiski pasaules mēroga uzņēmumi kā Google vai Dropbox, nav 100% garantijas, ka tie eksistēs arī pēc pārdesmit gadiem. Un ka bērni un mazbērni zinās paroli :)

 

Drukātās bildes diez vai glabājas ugunsdrošā seifā

 

Vintons Serfs, ilgus gadus Google viceprezidents, bieži saukts par “Interneta Tēvu” un “Interneta pionieri”, bija viens no gudrajiem prātiem, kas astoņdesmitajos palaida gaisā internetu. 2015.gadā zinātniskā konferencē Vintons publiski paziņoja, ka fotogrāfiju glabāšana digitālā versijā nav droša. Visdrošākais veids esot – jā, tieši tik vienkārši – tās izdrukāt. Bet arī drukātās bildes var pazust, laika zoba ietekmē sabojāties vai traģiskākā scenārija ietekmē pārvērsties pelnos. Turklāt, laika gaitā var rasties vēlme, piemēram, kādā fotoalbumā nodrukāto bildi izdrukāt arī lielākā formātā un piekarināt pie sienas, un skaidrs, ka tam būs nepieciešams digitālais fails.

 

Nu forši, tagad pilnīgas auzas! Izrādās, ka nekur nav droši glabāt fotogrāfijas, jo katrai vietai ir kādi mīnusi un riski. Kā tad parūpēties, lai bildes izdzīvo arī līdz tai dienai, kad bērni un mazbērni būs pieauguši? Kā mēģināt izvairīties no tā, ka pašiem savu rūgto pieredzi nāktos pievienot tiem pieciem skumīgajiem stāstiem?

 

Noteikti tam ir vairāki risinājumi, bet es savā prātā esmu sazīmējusi divus lielus “vaļus”, uz kā tas viss varētu turēties:

 

1. Vērtīgo kadru izlase

 

Aitas ir vieglāk saganīt, ja tās ir vienā barā, nevis izklīdušas pa visu pagastu, vai ne? :) Ar fotogrāfijām ir tāpat. Ja tās ir izmētātas pa n-tajām vietām un ierīcēm, ir daudz grūtāk vajadzīgajā brīdī atrast meklēto. Turklāt, ļoti iespējams, ka vispār aizmirstas, kur tad ir tās potenciālās vietas, kur meklēt. Un visbeidzot, bardakā ir daudz lielāks risks kādas bildes pazaudēt. Tāpēc pirmais solis, manuprāt, ir sava foto arhīva inventarizācija. Par bilžu šķirošanu apsolos tuvākajā laikā uzrakstīt atsevišķu rakstu. Bet īsumā galvenās lietas, ko var ņemt vērā:

  • Es esmu izveidojusi izlasi, paturot vērtīgās fotogrāfijas un atbrīvojoties no liekajām. Mērķis ir, lai visas svarīgās bildes ir sašķirotas vienā lielā folderī (ar “n” apakšfolderiem) un/vai plauktā ar fotoalbumiem. Tātad, pirmkārt - apņemšanās sev piemērotā tempā savākt vienkopus un izšķirot visas esošās bildes.
  • Kurš no jums ir kādreiz mēģinājis kāpt pa eskalatoru pretējā virzienā? Es kaut kad bērnībā esmu :) Lai virzītos uz priekšu, Tavam kustības ātrumam jābūt lielākam par braucošo trepju slīdēšanas ātrumu, vai ne? Tātad, ja arvien klāt nākošo bilžu šķirošanu atliek līdz brīdim, kad beidzot būs izšķirotas vecās, tad visu laiku šķitīs, ka kāp pa braucošajām trepēm pretējā virzienā tik lēni, ka sanāk stāvēt uz vietas. Tāpēc, "trial & error" rezultātā, esmu sapratusi, ka tikpat svarīgi ir paralēli veco bilžu kārtošanai regulāri šķirot arī jaunās.
  • Ja ir kādas bildes, kuras ir “iestrēgušas” kādā ierīcē, kas vairs nedarbojas – droši vien būtu būtiski izvērtēt, cik tās ir svarīgas. Un saprast, vai ir iespēja un vēlme noziedot vajadzīgo laiku, naudu un enerģiju to atgūšanai. Ja jā, tad atliek vien sameklēt paziņu lokā vai internetā speciālistu, kas ar savu maģisko IT pieskārienu var palīdzēt šīs bildes atgūt. Un tad, tās izšķirojot, var pievienot lielajai izlasei.
  • Ja fotogrāfijas no kāda pasākuma vai dzīves posma ir pazudušas uz neatgriešanos, man šķiet, prātīgi ir nešaustīt sevi par to. Protams, vieglāk pateikt, kā izdarīt :) Bet nu - kas bijis, bijis. Ja šīs atmiņas ļoti gribas kaut kādā plaknē tomēr saglabāt, var uzrakstīt stāstu. Atsaucot atmiņā attiecīgā notikuma norisi, pieredzi un sajūtas. Un pierakstīt to visu. Tas noteikti būs daudz vairāk kā nekas. Un starp citu, ja ir kaut mazākās aizdomas, ka kāda radinieka vai drauga īpašumā varētu būt kādu pazaudēto bilžu dublikāti, uzreiz pēc šī raksta izlasīšanas zvani viņiem un noskaidro :)

2. Trubults neplīst

 

Iepriekš jau secinājām, ka nav tādas visdrošākās vietas, kur fotogrāfijas glabāt. Kā tad to pazaudēšanas risku apdrošināt? Nu piemēram – es absolūti piekrītu, ka bildes vajag drukāt. Bet, manuprāt, tikpat būtiski ir atgādināt, ka visa šī svarīguma piešķiršana drukātajām bildēm nebūt nenozīmē, ka pēc izdrukāšanas visas bildes no datoriem jādzēš ārā. Tas būtu neprātīgi. Skaidrs, ka drukātajām bildēm nepieciešamas rezerves kopijas digitālā formātā. Un te nu mēs nonākam pie vecās labās pamācības par visu olu likšanu vai nelikšanu vienā groziņā.

 

Optimālajā scenārijā savas visdārgākās bildes būtu droši glabāt vismaz trīs kopijās. Nezinu, kāds varētu būt matemātiskais varbūtības lielums, bet, manuprāt, ir superniecīga iespēja, ka kaut kas ar bildēm varētu atgadīties trīs vietās vienlaicīgi.

  • Kad visas bildes ir savāktas vienkopus (vēl pirms apjomīgās šķirošanas, kas var ievilkties gana ilgi), lielo mapi ar visu tur esošo bardaku drošības pēc vērts uzkopēt uz vēl kādas ierīces. Kad galvenajā šķirošanas vietā būs ieviesta kārtība, un tas būs trubultots, tad to bardaka folderi var mierīgu sirdi dzēst ārā.
  • Nākamais solis ir izvēlēties, kuras būs tās vismaz trīs vietas, kur savu lielo izlasi glabāt. Un vismaz divas no tām - digitālā formātā. Piemēram, es savējās šobrīd glabāju uz datora un ārējā diska atmiņā (drošības labad piebildīšu, ka tie nav CD vai DVD diski :) Te vairāk info par ārējiem diskiem). Visīpašākās fotogrāfiju izlases es izdrukāju (galvenokārt kā fotogrāmatas un pie sienas liekamās). Un beidzot nu ir pienācis laiks, kad esmu apņēmusies izpētīt arī “mākoņu” piedāvātās iespējas.
  • Kad lielā izlase droši noglabāta izvēlētajās vietās, telefonā var ielikt atgādinājumu - visas klāt nākošās bildes izšķirotā veidā regulāri arī pievienot visās attiecīgajās glabātuvēs.
  • Drukātās bildes, kas nekad nav dzīvojušas digitālā formātā, var ieskenēt. Ja nav pieejas skenerim, var nobildēt kaut ar telefonu. Protams, te nozīme ir telefona kameras kvalitātei. Un - bildējot, jāatrod īstais leņķis un tāds stūris istabā, kur telpā krītošie gaismas stari "neizdedzinās" nobildētajā kadrā caurumu ;) Ja ir saglabājušies negatīvi, tos var fotosalonā digitalizēt.
  • Un ja nu notiek čēpē un kādā no vietām bildes pazūd, tad - juhuuu! Ir rūpīgi sagatavots backups, no kura vienkārši izlasi var atkal pārkopēt uz jaunu glabātuvi. Vai drukāto fotogrāfiju gadījumā - izdrukāt pa jaunam.

Kāpēc es šo visu rakstu? Parasti jau cilvēki domā – ar mani tas nekad nenotiks. Un es ļoti ceru, ka nenotiks. Bet man ir riktīgi žēl par tiem pieciem skumīgajiem stāstiem, ko minēju raksta sākumā. Un es zinu, ka tie nebūt nav vienīgie. Es mēģināju iejusties šo cilvēku ādā un aptvēru, cik ļoti es pārdzīvotu, ja tas notiktu ar mani. Tādēļ, ja es varu iedvesmot kaut vienu cilvēku uztaisīt savu bilžu izlasi un sakopēt to vairākos eksemplāros, tad šis raksts ir "atmaksājies" par 100%! Un šādu rakstu publiskojot, es zaudēju jebkādu atkāpšanās ceļu nerīkoties pati saskaņā ar saviem vārdiem :) Jā, atzīšos, arī man pašai tas kalpo kā dzinulis un atgādinājums rūpēties par savām bildēm. Visvairāk jau es to šobrīd daru Elizabetes, savas meitas, dēļ. Un jebkura cita dēļ, kuru acīs pēc gadiem manis rūpīgi glabātajām bildēm būs liela vērtība. Un jā, kāda cilvēka acīs noteikti arī Tavām bildēm tāda būs, vai ne? :)

 

Ja Tu kaut ar mazāko sirds stūrīti jūti vēlmi, lai Tavas mīļākās, skaistākās un vērtīgākās bildes būtu atrodamas arī pēc daudziem gadiem - tad es ar visiem saviem sirds stūrīšiem priecāšos, ja kāds no ieteikumiem šķitīs pamēģināšanas vērts. Mēs dzīvojam laikā, kurā mums dota fantastiska iespēja tik ērti noķert kadrā īpašos mirkļus. Turu īkšķus, lai tie neizkūp gaisā un, “smuki sakonservēti nākamajām ziemām”, dzīvo ilgi un laimīgi :)

 

Kur glabājas Tavas bildes un cik Tev ir svarīgi, lai tās izdzīvotu līdz nākamajām paaudzēm?