Mīļās mammas, nepalieciet aiz kadra!

Es esmu mamma, kas dzīvo ārpus kadra. Ar dažiem maziem izņēmumiem. Pēdējo divarpus gadu laikā sakrājies milzumdaudz bilžu ar mūsu divgadnieci Elizabeti un gana daudz fotogrāfiju, kur viņa ir kopā ar savu tēti. Savukārt, es pati esmu “kurpnieks bez kurpēm”. Protams, varētu attaisnoties, ka mana profesija taču ir pilnīgi loģisks pamatojums tam, ka ģimenes bildēs es pati lielākoties esmu otrpus objektīvam. Bet esmu droša, ka ir ļoti daudz mammu, kurām ar fotogrāfa amatu nav nekāda sakara un kuras, brīvprātīgi vai piespiedu kārtā, ģimenes fotogrāfijās ieraugāmas reti. Jā jā, zinu, ka ir arī tādi tēti, bet šoreiz par mammām :)

 

Reiz jautāju vīram, kāpēc viņš nekad netaisa telefonbildes, kur esmu kopā ar mūsu meitu. Atbilde mani pārsteidza nesagatavotu. Viņš atbildēja, ka vienreiz taču mēģināja to darīt, bet es toreiz esot paslēpusies zem segas, tāpēc viņš vairs pat nemēģinot. Ak vai.. Es, piesarkušiem vaigiem, centos aizstāvēties ar tā brīža sagurumu un slikto matu dienu, bet patiesībā jau apzinājos, ka pati vien esmu iemesls manas klātbūtnes neesamībai meitas fotogrāfijās.

 

Ir miljons iemeslu, kāpēc mammas bieži izvairās no nokļūšanas fotokameras priekšā. Sākot ar to, ka ar 24 stundām dienā ir par maz, un beidzot ar lielu devu paškritikas par savu izskatu. Biju ieplānojusi šeit pārdomas tajā virzienā, bet sapratu, ka tā ir atsevišķa raksta vērta tēma. Šis būs par kādu citu stāstu. Un kā atgādinājums man pašai un varbūt iedrošinājums citām mammām tomēr atrast laiku un drosmi nofotografēties kopā ar saviem bērniem. Var taču pienākt tā diena, kad viņiem parādīsies interese apskatīt savu bērnību fotogrāfijās, vai ne? Tad šie pieaugušie bērni labprāt aplūkos sevi mazotnes ikdienas gaitās un rotaļās, piedzīvojumos un sasniegumos. Bet cik daudz foršāk būs, ja tajās fotogrāfijās viņi blakus sev ieraudzīs arī to cilvēku, kas viņiem bija līdzās ar pilnu sirdi mīlestības un rūpēm?

 

Nesen lasīju par kādu amerikāņu mammu, kura regulāri garāmgājējiem, pārdevējiem, viesmīļiem un citiem ikdienas gaitās sastaptiem cilvēkiem iespiež rokās savu telefonu un lūdz nofotografēt viņu kopā ar bērniem. Un tad es sapratu, ka man jādara tāpat! :) Ik pa laikam jāatgādina vīram paņemt rokās kameru un noknipsēt mani kopā ar Elizabeti. Starpcitu, vienu lielu soli šajā virzienā jau esmu spērusi – rudenī beidzot arī mūsu pašu ģimenes mājās notika dokumentālā ikdienas fotosesija, par ko man milzīgs prieks un gandarījums.

Es pašlaik esmu mamma vienam bērnam, bet, pārskatot savas bērnības bildes no pieauguša bērna skatupunkta, aizdomājos par to, cik svarīgi ir iekāpt kadrā blakus KATRAM bērnam. Un šeit ir ļoti liela nozīme tam vienskaitlim! Uzdāvināt katram bērnam to īpašo mirkli, kuru nav jādala ar brāļiem vai māsām. Kurā ir iemūžināts brīdis tikai divatā ar mammu vien. Pēdējo gadu laikā savu bērnības fotoalbumu esmu šķirstījusi neskaitāmas reizes, bet tikai šogad – kad manai meitai jau divi gadi un man pašai pāri trīsdesmit – ieraudzīju, ka tajā ir tieši viena bilde, kur esmu tikai divatā ar savu mammu. Un tā ir apmēram 2x2 centimetrus liela.

Es pilnībā apzinos, ka maniem vecākiem, padomju laikos audzinot trīs meitas ar mazu vecuma starpību, darbu un pienākumu bija pilnas rokas un raižu pāri galvai. Un tomēr, brīdī, kad sapratu, ka no visas manas saulainās bērnības man ir tikai viena maza, gandrīz pastmarkas izmēra bilde divatā ar mammu, es izplūdu asarās. Es tagad varētu kopā ar mammu sabildēties miljons reizes un es no sirds novērtētu tās visas. Bet nevienā no tām man blakus nebūtu tā mana mamma, kas savos divdesmit ar astīti noskrējusies ar slapju muguru, auklējot trīs bērnus. Diendienā cilājot katlus uz malkas plīts un mazgājot veļas kalnus. Ar rokām. Pinot bizes un šujot zaķu maskas. Vadājot mūs uz dejošanu. Un gadiem ilgi divreiz nedēļā ar visām trim kāpjot augšā pa šaurajām trepēm līdz Rīgas pils tornīša pašai augšai, kur mums notika kokļu ansambļa nodarbības. Es pat nevaru iedomāties, cik ļoti viņa tolaik jutās nogurusi. Bet vienmēr atradās vieta klēpī, kur iekāpt samīļoties. Tik mīļa mamma, tik gādīga sieva un tik skaista sieviete.

 

Es apjautājos arī savai mammai, lai parāda man kādu fotogrāfiju, kur viņa nobildēta kopā savu mammu. Mana vecmāmiņa bija skaista bulgāriete. Opaps iepazinās ar viņu, dienējot armijā. Iemīlējās, atveda uz Latviju un apprecēja. Ar savu mazliet citādāko temperamentu un mazliet tumšāko ādas krāsu 20. gadsimta padomju Latvijā viņu apkārtējie līdz galam nekad īsti nepieņēma kā savējo. Un tā nu dzīvē iegrozījās, ka manas mammas bērnība bija vairāk ērkšķiem kā rozēm kaisīta. Es savu vecmāmiņu nekad neesmu satikusi. Manai mammai bija 14 gadi, kad vecmāmiņa kādā rītā vairs nepamodās. Mammai ir viena fotogrāfija no viņas vecāku kāzu dienas. Un divas (!) no bērnības dienām, kur mana mamma nobildēta viena pati. To 14 gadu laikā netapa neviena fotogrāfija, kur mana mamma ir blakus manai vemāmiņai. Arī manam tētim nav bilžu, kur viņš ir kopā ar savu mammu. Un manai krustmātei arī nav.

 

Es zinu, ka toreiz bija citi laiki, citas prioritātes un nebija smārtfonu ar kamerām. Kāda ģimene varbūt nofotogrāfējās fotosalonā reizi pāris gados. Kādai ģimenei varbūt paveicās, jo mājās bija "Zenīts". Bet arī tajos laikos bērnam mamma bija visa pasaule. Mamma, kuras azotē paslēpties no bēdām un neveiksmēm. Mamma, kas samīļo un iedrošina. Mamma, kas papūš nobrāzto celi. Mamma, kas pagatavo mīļāko saldēdienu. Mamma, kas reizēm piever acis uz palaidnībām. Mamma, kas ir superīgāka par visiem supervaroņiem.

 

Vairākas nedēļas pēc tās dienas, kad izmērcēju asarās savu albumu, kurā bija tikai viena mazā pastmarkas izmēra bildīte ar mammu, šķirstīju mammas skapī noglabātās bildes no manas bērnības. Tur atradās fotogrāfija, kur tētis nobildējis mani pie jūras. Divu gadu vecumā. Tikpat, cik tagad manai Elizabetei. Un esmu ieķērusies rokā savas dzīves svarīgākajai sievietei. Savai mammai! Viņai ir saulē piemiegtas acis, mana jaunākā māsiņa puncī un baltās gumijas čībiņas, kuras atceros vēl šodien. Mana sirds sajūsmā spiedza tai brīdī, kad ieraudzīju šo bildi. Es sajutos kā bērns, kam rokās iespiests sen pazaudēts rotaļu lācītis, vai uzdāvināts aiz lielā skapja aizkritis puzles gabaliņš no manas bērnības.

Man ir divas bērnības bildes divatā ar mammu, un Elizabetei nu jau ir vairāk kā divas. Par to visu esmu līdz debesīm laimīga un pateicīga. Un tai pat laikā, man sirds lūzt par visiem pieaugušajiem un nepieaugušajiem bērniem, kuriem tādu bilžu nav. Jo īpaši tiem, kas mammas jau zaudējuši. Un mammām, kas bērnus zaudējušas. Es ļoti gribētu redzēt fotogrāfijas, kur mana vecmāmiņa iemūžināta dienās pēc savas kāzu dienas. Un vēl vairāk es gribētu, lai manai mammai ir vismaz viena bilde, kur viņa ir kopā ar savējo. Bet tādas bildes nekad nebūs. Es no sirds ceru, ka tas zīmogs manās smadzenēs iespiedies tik ļoti, ka atcerēšos to katru reizi, kad kādu nejēdzīgu iemeslu dēļ uznāks vēlme slēpties zem segas tā vietā, lai nofotografētos kopā ar Elizabeti. Vienalga, vai ar salona meikapu vai pēc mazgulētas nakts. Vienalga, vai skaistā kleitā vai legingos un ar bērna brokastu jogurtu noķēpātā džemperī. Es zinu, ka manai mammai būtu absolūti mazsvarīgi, kā mana vecmāmiņa būtu ģērbusies vai cik izspūruši būtu viņas mati – ja vien viņai būtu kaut viena vienīga bilde, kur viņa ir kopā ar savu mīļo mammu.

 

Vai Tu arī šādām fotogrāfijām piešķir vērtību? Tavā bērnības fotoalbumā ir bilde divatā ar mammu? Un Taviem bērniem ar Tevi? :)