Perfekti neperfektā ikdiena ar bērniem

Šo bloga ierakstu es marinēju ļoti ilgi. Tāpat kā visus citus rakstus un aprakstus par savu jaunizvēlēto fotogrāfēšanas ceļu – par ģimeņu dokumentālajām jeb ikdienas fotosesijām. Kāpēc tās mani tik ļoti sajūsmina? Kas radījis to spārnoto sajūtu, ka esmu īstajā laikā un vietā, un daru savu sirdsdarbu? Un kāpēc ģimenēm, kuru ikdienu esmu fotografējusi, iemūžinātie mirkļi ir īpaši mīļi?

 

Es gribēju uzrakstīt visu PERFEKTI, ar skanīgām frāzēm un izpušķotiem vārdiem. Un es tajā visā iesprūdu. Uz vairākiem mēnešiem.

 

Es visu savu mūžu esmu sniegusies pēc perfekcijas, cenšoties nokļūt augstākajos plauktos visās dzīves jomās. Un ne vienu reizi vien ar milzu blīkšķi gāzusies lejā, līdz augšai tā arī neuzrāpusies. Noteikti neesmu vienīgā, kurai ideālās dzīves ilūzijas sāka pamatīgi brukt līdz ar bērna piedzimšanu. Bet nē, tas nav stāsts ar skumjām beigām. Tieši otrādi. Meitas ienākšana manā dzīvē ir milzīga svētība. Es mācos uztvert dzīvi vienkāršāk un beidzot mācos kļūdīties. Esmu savulaik veltījusi milzumdaudz enerģiju un pūles, savu dzīvi centīgi stūrējot teicamnieces un priekšzīmīgas darbinieces statusā, bet tur biju vienīgais kuģa kapteinis. Kad mēģināju tiekties arī uz perfektas mammas lomu, pamazām aptvēru, ka tā var iestūrēt pilnīgos džungļos. Jo dzīve “pēc definīcijas” nav perfekta. Un paldies manai brīnišķīgajai divgadniecei, kas man to atgādina katru dienu.

 

Izvērtējot savu šī brīža ikdienu, esmu piefiksējusi trīs svarīgus stūrakmeņus, kas ļoti labi raksturo arī ikdienas jeb dokumentālo fotosesiju būtību.

 

1. Bērnu acīs māju sajūtai nav nekāda sakara ar kārtību

 

Es jau kopš bērnības esmu cītīgi pretojusies visāda veida haosiem un centusies ieviest kārtību gan apkārtējā vidē, gan savā galvā. Mamma stāstīja, kā sākumskolā es katru vakaru ļoti rūpīgi salocīju nākamajā rītā velkamās drēbes, noliekot pie gultas smukā kaudzītē. Un joprojām ik pa laikam pieķeru sevi grāmatas kārtojot pēc izmēriem un apavus sabīdot taisnā rindiņā. Un lai arī šāda personības iezīme varētu šķist nekaitīga, problēmas sākas tajos brīžos, kad neesmu vienīgā situācijas noteicēja. Es nedzīvoju uz vientuļas salas, kur savus kokosriekstus varu kārtot pēc sava prāta un patikšanas :) Skaidrs, ka kārtības līmenis mājās tagad lielā mērā ir atkarīgs no vienas mazas un enerģijas pārpilnas pasaules izzinātājas.

 

Lai arī Elizabetei ik pa laikam uznāk vēlme sakārtot savas rotaļlietas vai patrenkāt savu mazo slotiņu, viņa ir pilnīgi normāls divgadnieks. Taukainu rociņu nospiedumi uz loga, radošuma izpausmes ar krītiņiem un guaškrāsām uz sienām un visa dienas ēdienkarte uz virtuves dīvāna ir tikai daži no piemēriem. Un esmu diezgan droša, ka visi vecāki, kam mājās aug bērni, var padalīties ar līdzīgiem piemēriem. Bieži vien reizēs, kad es darbojos virtuvē, Elizabete mani aiz rokas velk uz istabu un saka “mamma, nāc spēlēties!” Un tad es trenēju savu pacietību, ļaujot viņai iesaistīties mājas darbos. Jo tas taču ir sīkums, ka virtuve pludo, ja viņa mirdzošām acīm un cītīgi savilktām lūpiņām šļaksta ūdeni uz visām pusēm, piecas minūtes mazgājot savu krūzīti – ar tik mīlīgu rūpību, it kā tas būtu pasaulē svarīgākais uzdevums :)

Tieši to arī atspoguļo dokumentālās ikdienas fotosesijas. Mammas un tētus, kas mēģina atrast balansu starp visiem vecāku pienākumiem un uzmanības veltīšanu atvasēm. Un bērni, kas mācās dzīvi un pasauli.

 

2. Emociju karuseļi ir absolūti normāla parādība

 

Elizabete ir ļoti emocionāla būtne. Tāpat kā es. Bet, atšķirībā no manis, viņa savas sajūtas un emocijas neslēpj zem visādām dzīves uzliktām maskām. Un es mācos ļaut viņai būt. Nekušināt viņu, kad sirds pilna un gribas izraudāties. Dot vaļu izdusmoties. Atļaut izspiegties un izkliegties, kad nav nekādu šķēršļu, lai to nedarītu. Un es katrreiz ar apbrīnu vēroju, kā viņa līdz sirds dziļumiem izjūt mirkli, aizverot acis. Elizabete to dara, klausoties mūziku un dungojot pati, dejojot un spēlējot bungas, ļaujoties vējam un rotaļājoties spēļlaukumā. 

Šobrīd viņai ir periods, kad noskaņojums var mainīties par 180 grādiem turp un atpakaļ, pat dažu sekunžu laikā. Piemēram, pēc jautras ķiķināšanas seko pēkšņas asaras par siera šķēli, jo to esmu nogriezusi es, nevis Elizabete pati. Skaidrs, ka tas jau nav par sieru, viņai šajā vecumā ir svarīgi visu darīt pašai. Ikdiena ar bērniem nav tikai smaidi vien. Un skaistums nav tikai prieka mirkļos un smieklos. Tas slēpjas arī klusumā un dziļdomīgos pārdomu brīžos, patiesās asarās un dusmīgi piepūstos vaigos. Un ikdienas fotosesijās šādas emocijas netiek atzītas par fotogrāfijām nederīgām, jo tās ir daļa no dzīves.

 3. Mazās, ikdienišķās lietas reiz kļūs lielas

 

Cik bieži savos ikdienas pienākumu virpuļos Tu apsēdies un tā līdz sirds dziļumiem novērtē to savas dzīves lappusi, kurā tobrīd atrodies? Kādreiz man šķita, ka tādām lietām laiku šķiež tikai opīši šūpuļkrēslos un austrumu filozofiju piekritēji. Ikdienas steigā mazie mirkļi pazuda un nešķita īpaši, jo tie jau notiek katru dienu. Kopš meitas piedzimšanas esmu sākusi tos pamanīt un novērtēt. Un ik pa laikam atgādinu sev, cik svarīgi ir atcerēties tos iemūžināt. Iepriekšējā bloga rakstā jau minēju, ka pēdējā laikā Elizabete bieži vien protestē pret manās rokās esošo fotoaparātu, pavērstu viņas virzienā. Un brīžos, kad viņa tomēr ļauj man sevi bildēt, es pati palieku ārpus kadra. Tāpēc man ir milzīgs gandarījums, ka fotogrāfs un mans tētis Harijs Daina Liepiņš piekrita iemūžināt fotogrāfijās arī mūsu pašu ikdienu.

 

Šobrīd viena no Elizabetes mīļākajām nodarbēm ir virpuļot apkārt pa istabu uz sava rotaļu auto. Reizēm viņa to dara pati savā nodabā, bet vislielākie sajūsmas spiedzieni atskan brīžos, kad viņai izdevies pierunāt kādu, lai viņu ķer :)

Elizabete ir dzirdējusi daudz un dažādus stāstus un pasakas, bet ir viena, kura viņai īpaši palikusi atmiņā. Tā ir īsa pasaciņa par to, kā māmiņa samīļoja mazo sesku, kurš bija sabijies no negaisa. Elizabete to zina no galvas, gandrīz vārds vārdā! Un kad es lasu, kā viņš aizspiež ar ķepiņām ausis, lai nedzirdētu pērkona dārdus, un aizžmiedz actiņas, lai neredzētu zibeni, Elizabete stāsta norisi vienmēr dedzīgi ilustrē :) Ir simtiem pasaku, kas man pašai šķiet daudz foršākas, bet viņai kaut kāda iemesla dēļ tieši šī ir īpaša. Un tagad tā ir iemūžināta divās mīlīgās fotogrāfijās.

Es zinu, ka pienāks diena, kad šie mirkļi notiks pēdējo reizi. Bet es tobrīd nezināšu, ka tie notiek pēdējo reizi. Divarpus gadu laikā gana daudz tādu pēdējo reižu jau bijis. Vēl pirms pāris mēnešiem Elizabete, kāpjot pa trepēm, bieži vien apsēdās uz pakāpiena un teica “Mamma, sēdi blakus! Tuvāk!”. Un mana sirds izkusa. Nu jau viņa tā vairs nedara. Tagad viņa, vakaros iemiegot, nočukst “Turi mani!” un uzliek manu roku sev virsū. Viņa to dara katru vakaru un reizēm arī nakts vidū. Un lai cik ļoti tas sildītu sirdi, godīgi atzīšos, ka mana tirpstošā roka par to ne vienmēr priecājas tik ļoti kā sirds :) Bet es zinu, ka reiz pienāks tas vakars, kad Elizabetei vairs nevajadzēs ne pasaku par negaisu, ne turēt rociņu.


Man gribas visus tos ikdienišķos brīnumus sastūķēt lielā kastē ar vāku, lai neizkūp gaisā. Tāpēc ik pa laikam ņemu talkā fotoaparātu, lai tos iemūžinātu. Tverot kadros šādus ikdienišķus fragmentus no Elizabetes dzīves un vēlāk vērojot tos fotogrāfijās, radās spēcīga apziņa, ka tieši to mana sirds vēlas iesākt ar fotokameru manās rokās arī manu klientu fotosesijās. Un šķirstot fotoalbumu ar savas bērnības ikdienas ainām, par to pārliecinājos vēl vairāk. Mans aicinājums ir iemūžināt bildēs ne tikai savu, bet arī citu ģimeņu skaisto un haotisko ikdienu.

 

Lūk, šīs visas mazās un lielās lietas arī ir mans perfekti neperfektais raksturojums par IKDIENAS FOTOSESIJĀM. Tās ir ģimenes fotogrāfijas, kurās var ieraudzīt patiesus mirkļus un dabiskas emocijas reālā vidē. Šādu fotogrāfiju radīšana mani sajūsmo tieši tāpēc, ka tajās ir īstā dzīve, neko neliekot kastītēs un perfektuma standartos.

 

TE vari izlasīt vairāk par to, kas un kādas ir ikdienas jeb dokumentālās fotosesijas.

 

Ieskaties fotogrāfiju galerijā!

Piesakies ikdienas sesijai!