Es esmu mamma, kas dzīvo ārpus kadra. Ar dažiem maziem izņēmumiem. Pēdējo divarpus gaidu laikā sakrājies milzumdaudz bilžu ar mūsu divgadnieci Elizabeti un gana daudz fotogrāfiju, kur viņa ir kopā ar savu tēti. Savukārt, es pati ģimenes bildēs lielākoties esmu otrpus objektīvam. Šķirstot savu bērnības albumu, aptvēru, cik ļoti vēlos to mainīt.

Šo bloga ierakstu es marinēju ļoti ilgi. Tāpat kā visus citus rakstus savu jaunizvēlēto fotogrāfēšanas ceļu – par ģimeņu dokumentālajām jeb ikdienas fotosesijām. Kāpēc tās mani tik ļoti sajūsmina? Kas radījis to spārnoto sajūtu, ka esmu īstajā laikā un vietā, un daru savu sirdsdarbu? Un kāpēc ģimenēm, kuru ikdienu esmu fotografējusi, iemūžinātie mirkļi ir īpaši mīļi?

Cik bieži gan dzirdēta frāze "izrauties no pelēkās ikdienas". Man šķiet, ka pienācis laiks PIEŠĶIRT IKDIENAI VĒRTĪBU. Jā, mūsdienu straujajā dzīves tempā ir vajadzīgs pa laikam izkāpt no ikdienas pienākumu karuseļa. Bet man šķiet, ka tikpat svarīgi ir no sirds novērtēt un izbaudīt braucienu, sēžot tajā iekšā. Tāpēc mani tik ļoti uzrunā ģimeņu ikdienas fotosesijas.