Es esmu mamma, kas dzīvo ārpus kadra. Ar dažiem maziem izņēmumiem. Pēdējo divarpus gaidu laikā sakrājies milzumdaudz bilžu ar mūsu divgadnieci Elizabeti un gana daudz fotogrāfiju, kur viņa ir kopā ar savu tēti. Savukārt, es pati ģimenes bildēs lielākoties esmu otrpus objektīvam. Šķirstot savu bērnības albumu, aptvēru, cik ļoti vēlos to mainīt.

Šo bloga ierakstu es marinēju ļoti ilgi. Tāpat kā visus citus rakstus savu jaunizvēlēto fotogrāfēšanas ceļu – par ģimeņu dokumentālajām jeb ikdienas fotosesijām. Kāpēc tās mani tik ļoti sajūsmina? Kas radījis to spārnoto sajūtu, ka esmu īstajā laikā un vietā, un daru savu sirdsdarbu? Un kāpēc ģimenēm, kuru ikdienu esmu fotografējusi, iemūžinātie mirkļi ir īpaši mīļi?

Cik bieži gan dzirdēta frāze "izrauties no pelēkās ikdienas". Man šķiet, ka pienācis laiks PIEŠĶIRT IKDIENAI VĒRTĪBU. Jā, mūsdienu straujajā dzīves tempā ir vajadzīgs pa laikam izkāpt no ikdienas pienākumu karuseļa. Bet man šķiet, ka tikpat svarīgi ir no sirds novērtēt un izbaudīt braucienu, sēžot tajā iekšā. Tāpēc mani tik ļoti uzrunā ģimeņu ikdienas fotosesijas.

Pasauli lielākoties redzam katrs caur savu prizmu, vai ne? Šis stāsts būs, skatoties caur manējo – par to, KĀPĒC fotogrāfijas no vienkāršiem momentuzņēmumiem tapušas par dārgumiem, kurus cieši glabāt azotē, lai vajadzīgajā brīdī pamodinātu nozīmīgas atmiņas. Manējie divi īpašie TĀPĒC bija meitiņas piedzimšana un mīļa cilvēka zaudēšana.

Kādreiz bij vienkārši – pēc pasākuma vai atgriežoties no ceļojuma skrien uz tuvāko fotodarbnīcu ar sabildēto fotofilmiņu un pēc tam priecājies par bildēm, šķirstot tās albumā. Mūsdienās dažādām drukāšanas iespējām klāt nākušas milzumdaudz digitālās datu krātuves. Tik daudz, ka galva griežas. Kurš tad no tiem visiem ir visdrošākais “seifs”, kur glabāt savas bildes?

Mums galvās iekodēts, ka vissvarīgāk fotogrāfijās iemūžināt svinamās dienas. Un jā, pilnīgi noteikti to var un vajag darīt. Bet bieži vien nepelnīti aizmirstam par citu, tikpat svarīgu un vēl svarīgāku dienu – IKDIENU. Tās ir dienas, kuras vairums nosauktu par parastām, rutīnas pilnām un garlaicīgām, bet mūsu dzīvē to ir desmitiem reižu vairāk kā svētku dienas.

Viena no vērtīgākajām lietām, kas man pieder, ir mans bērnības fotoalbums. Nē, tas nav apzeltīts vai slepeni piestūķēts ar papīra naudas banknotēm. Neesmu arī cepusi smilšu kūkas ne ar vienu latviešu dzeltenās preses zvaigzni. Gluži vienkārši – tā ir vienīgā lieta, kas bijusi ar mani kopā tās visas n-padsmit reizes, ko esmu pārvākusies no vienas dzīvesvietas uz citu.