Mani sauc Laura Appena un es fotogrāfēju ģimenes ar bērniem. Mana sirds sajūsmā gavilē brīžos, kad es kadros tveru reālus mirkļus un patiesas emocijas. To es īstenoju profesionālās ģimeņu fotosesijās – pie klientiem mājās vai citā vietā, ko viņi sauc par savējo, kur jūtas ērti un kur pavada laiku kopīgās aktivitātēs. Es tās esmu nodēvējusi par ģimenes ikdienas fotosesijām. Paralēli tam, fotogrāfēju arī bērnu ballītes.

 

Es piedzimu fotogrāfa ģimenē. Tēta darbnīca ar tumšajiem aizkariem, kurā uz striķiem žāvējās ar Zenītu uzņemtās fotogrāfijas, man likās kā tāda slepena pazemes ala, kur tiek radīti brīnumi :) Pati pirmoreiz tā nopietni fotoaparātu paņēmu rokās 20 gadu vecumā. 12 gadus vēlāk nolēmu hobiju pārvērst sirdsdarbā. Un 34 gadu vecumā, pilnīgi nejauši, es uzzināju, ka esmu fotogrāfe jau ceturtajā paaudzē.

 

Mana bērnība iesākās astoņdesmitajos. Pilnīgā bezrūpībā, dienu no dienas līdz tumsai dzīvojoties ar māsām mājas pagalmā. Spēlējoties ar DIY sērkociņkastīšu telefoniem un meklējot “rotaļlietas” šķūnītī. Ēdot korintes un būvējot štābiņus. Rāpjoties ābeļu augstākajos zaros un iegrimstot grāmatās, uz sedziņas zem lielā bērza. Šie brīži nav iemūžināti fotogrāfijās, bet manā bērnības albumā ir vairākas bildes, kurās notverti vienkārši ikdienas mirkļi. Un tās man ir vismīļākās.

Šodien savas bērnības atmiņas krāj mana meita Elizabete. Es nezinu, kuri būs tie brīži, kas pēc pāris gadu desmitiem viņai būs palikuši atmiņā kā spilgtākie bērnības mirkļi. Tikmēr vienkārši to minu, mūsu kopā pavadīto laiku cenšoties pavadīt ar rūpīgu klātesamību, un vērtīgākos mirkļus un detaļas ierāmējot fotogrāfijās un pierakstos. Un ar patiesu prieku fotogrāfēju šādus brīžus arī saviem klientiem – tās mazās lietas, kas reiz kļūs lielas...

Foto: Harijs Daina Liepiņš, mans tētis