Mani sauc Laura un es fotogrāfēju ģimenes ar bērniem. Mana brīnišķīgā trīsgadniece ir atvērusi man acis uz jaunu pasauli. Pasauli, kurā apzinos ikdienas mirkļu vērtību. Un iemūžinu tos bildēs – ne tikai savai ģimenei, bet arī profesionālās fotosesijās citām ģimenēm.

 

Mana bērnība iesākās astoņdesmitajos. Pilnīgā bezrūpībā, dienu no dienas līdz tumsai dzīvojoties ar māsām mājas pagalmā. Spēlējoties ar DIY sērkociņkastīšu telefoniem un meklējot “rotaļlietas” šķūnītī. Rāpjoties ābeļu augstākajos zaros un iegrimstot grāmatās, uz sedziņas zem lielā bērza.

 

Šodien savas bērnības atmiņas krāj mana meita. Un es gribu, lai viņas mamma tajās dzīvo no sirds un dara darbu, kas liek aizrauties elpai un lēkāt no prieka. Tāpēc 2017.gadā es bailēm iemetu sejā ticību un pēc desmit biroja krēslā pavadītiem gadiem uzrakstīju atlūgumu. Gandrīz visu pieaugušā cilvēka dzīvi pavadīju tūrisma un mārketinga lauciņā. Es ne mirkli nenožēloju savu skolas gados izvēlēto ceļu. Bet, kopš 20 gadu vecumā paņēmu rokās fotoaparātu, mani laiku pa laikam aiz piedurknes raustīja sapnis par hobija pārvēršanu sirdsdarbā.

 

Un nu mana sirds sajūsmā spiedz, fotografējot dokumentālās fotosesijas – ikdienu mājās, kurā ģimenes ir pa īstam īstas. Kad pucēšanās pirms fotosesijas ir tieši tikpat liela kā parastās dienās. Kad pa grīdu pilnīgi noteikti drīkst mētāties rotaļlietas. Kur ikdiena tiek likta uz pjedestāla blakus svētku dienām. Lai, pēc gadiem šķirstot fotogrāfijas un skatoties savas dzīves atpakaļskata spogulī, sirds pielīst pilna ar nostaļģiju un īstām atmiņām.

 

Foto: Harijs Daina Liepiņš, mans tētis